Nepublicets 1988.gada koncerts Eduards Rozenštrauhs & Valfrīds Puķe скачать в хорошем качестве

Nepublicets 1988.gada koncerts Eduards Rozenštrauhs & Valfrīds Puķe

Koncerts notika Rundāles pils pagalmā 1988. gada 13. jūlijā, trešdienā, kaut kad pēcpusdienā. Liels paldies Rundāles pils darbiniekam Leopoldam Kļaviņam, kas nofilmēja šo video un Rozenštrauha ierakstu kolekcionāram Dainim Rāvelim, kas atrada šo video un no viņa tas nonāk pie jums kā teiktu Eduards Rozenštrauhs : ,, Cienījamā latvju tauta ! ” Koncertu vada tā laika Rozenštrauha menedžeris Valfrīds Puķe un spēlē grupa ,, Salmi ”. Šis koncerts nav nofilmēts pilnībā un domāju galvenais šī ieraksta vadmotīvs ir emocijas. Cilvēki, kas nav dzīvojuši tanī laikā, var redzēt ar kādu milzīgu emociju un sajūsmas gammu notiek Eduarda Rozenštrauha koncerts, var redzēt tā laika atmosfēru un ārējos atribūtus padomju laika mašīnas u. c. Tanī pat laikā jāatzīmē, ka izteiktais spārnotais tā laika teiciens ,, Kaut pastalās, bet brīvi ”, attiecās ne uz visiem cilvēkiem. Video redzams, kā pirmās biznesa mazās haizivītis jau tad tirgo par lielu naudu Rozenštrauha nozīmītes ar viņa attēlu, pie tam tanī laikā nevajadzēja prasīt atļauju Rozenštrauham par viņa foto likšanu uz nozīmītes, jo nekādi noteikumi nepastāvēja. Veikli zeļļi tirgoja vimpeļus ar nacionālo atribūtiku u. c. Bet lielākā daļa cilvēku vēl nenojauta, ka ar laiku kļūs par ,, reņģu ēdājiem ” (pirmās atjaunotās Latvijas valsts Ministru prezidenta Valda Birkava ,,spārnotais” izteiciens). Taču atmetīsim slikto un atcerēsimies šo koncertu kā nebijušu notikumu atjaunotās Latvijas valsts vēsturē, kurš diemžēl nav novērtēts no vēsturiskā viedokļa kā viena no posma ķēdītēm, kas noveda pie padomju impērijas sabrukuma, un Latvijas valsts otrreizējās neatkarības atjaunošanas. Nupat redzējām filmu par Eduardu Rozenštrauhu ,,Zilais lakatiņš”, kurā koncerta būtību vislabāk izteica cienījamais Rundāles pils direktors Imanta Lancmanis. Imants Lancmanis uzskata - Eduarda Rozenštrauha koncerts Rundāles pils pagalmā 1988. gada 13.jūlijā bija kaut kas neaprakstāms. Rundāles pilī nekas tāds nav noticis un diez vai kādreiz vēl notikšot. “Mēs labi zinām tā laika lielās manifestācijas, un zinām to, kas bija krastmalā un Mežaparkā, bet tās bija īstās politiskās manifestācijas," stāsta Lancmanis. “Šeit bija drīzāk, es teiktu, mistērija. Rozenštrauhs, protams, tas bija simbols, un tajā karstajā dienā, kad viņš tur gatavojās iznākt uz tām kāpnēm, cilvēki plūda - nevis tā kā nāk uz koncertu, bet notika tā kā tiekšanās uz sauli, kaut kāda dīvaina masu pievilkšanās, kaut kāds magnētisms. Nerunāsim nemaz par to, ka šeit viss bija pilns ar cilvēkiem, cilvēks pie cilvēka, tas pagalms viss bija pilns.” Tolaik koncerta klausītāji pat esot atraduši vietas uz palodzes un karinājuši kājas ārā pa otrā stāva logiem. “Un tas vēl nav nekas, bet iedomājaties, ka piecus kilometrus no šejienes cilvēki plūda, koncerts bija sācies, un visi instinktīvi nāca šajā virzienā un pat zināja, ka viņi neatnāks, bet viņi tiecās. Tas bija brīnums, karstajā jūlija saulē deg kaut kādas kaislības, kaut kādas emocijas, kaut kāds neprāts,” atceras Lancmanis. Rundāles pils direktors uzskata, ka šāda veida izvirdums nebūs vairs nekad, jo tolaik kopā savijusies mūzika, nostalģija, cerības un protests, veidojot ļoti cildenu un ļoti skaistu “masu neprātu”. “Tā elektrība bija tik ārkārtīgi liela šeit, ka es, atzīšos, aizgāju uz savu kabinetu un desmit minūtes pasēdēju. Jutu, ka pats es iekšēji vāros, ka nevaru izturēt šo lādiņu, to spēku,” neslēpj Lancmanis. “Mēs jau dzīvojām līdzi visam, kas bija Latvijā. Bijām ļoti enerģiski, bijām Rīgas manifestāciju dalībnieki. Un mums tas likās brīnišķīgi, ka mūsu pils iegūs kaut kādu, vēl kādu mistisku auru un mistisku lomu, un tā arī tas ir - visam tam, kas mūsu pilī ir skaists un jauks, tad tam nāk līdz kāda notikuma atspulgs, kas mūs pavadīs vienmēr,” ir pārliecināts Rundāles pils direktors. “Es atkārtoju, šāds koncerts, kas būtībā nav koncerts, bet tāda tautas dvēseles tieksme uz brīvību, tas ir neatkārtojami.” Lancmanis “Zilo lakatiņu” esot zinājis jau kopš bērnības, jo mājās to dziedājis viņa tēvs: “Es uzskatu, ka tur ir iekšā... Rozenštrauham izdevās uztvert kaut kādu ļoti skaistu noti. Mēs sakām “šlāgeris”, ar to domājam kaut ko tādu vienkāršu, bet, nē, arī tāda veida mūzikā var ielikt ļoti daudz tēlainības, un tas viss tik labi saplūst kopā ar tekstu, un tur fonā visi iedomājas tādu kara laika traģismu un leģionāra traģismu, un vēl paša Rozenštrauha likteni.” avots:    • Видео