ReTV: Mazsalacas cimdi iekļauti Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā скачать в хорошем качестве

ReTV: Mazsalacas cimdi iekļauti Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā

Rakstaini un adīti tā, lai var valkāt no abām pusēm – tādi ir Mazsalacai raksturīgie rakstainie dubultcimdi. Šie ir cimdi, kurus nevar adīt, tā vienkārši sēžot ar adīkli pie televizora, jo adīšanas tehnika ir sarežģīta. Tagad šī adīšanas prasme ir iekļauta arī Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Cimdi ar adītu oderi nav nekas neparasts, bet rakstaino Mazsalacas dubultcimdu atšķirība ir tā, ka abas puses ir rakstainas. “Ja mēs to ņemam šādā veidā, tad tā krāsiņa, kas ir fons, pelēks, tad rakstainam cimdiņam otrā pusītē, pelēkais aizies tajā ornamentā, fonu nomainīs šis oranžais. Kāds no tā visa labums? Parastos cimdiņus adot, katrs, kas valkā rakstainos cimdiņus, zina, jo lielāks un skaistāks raksts, jo iekšā ir garie pārstaipi, šajā gadījumā, kas veidojas, ir abas puses lietojamas, un tie pārstaipiņi, vai nu tie ir tur iekšā, vai nav, jo mijas,” saka Gaļina Birkava, TLMS „Mazsalaca” vadītāja. Šo adīšanas tehniku aizsāka meistare Rasma Āboltiņa. Viņas gan nav vairs mūsu vidū, bet stāsts par to, kā viņai radās doma to pamēģināt, ir saglabājies. Proti, viņa ieraudzījusi kādam puisim mugurā adītu vesti, kurai raksts bijis abās pusēs. Tad nu veste pētīta un funktierēts, mēģināts, kā to varētu dabūt gatavu, adot cimdu. Savā ziņā tas ir adīšanas meistarības apliecinājums. “Jāteic gan, šos cimdus pie televizora adīt nevar, šis nav brīvā laika pavadīšanas elements, ka tu tā laiskodamies vari cimdu pāri uzadīt, es arī protu adīt, bet šos cimdus es noteikti nevarētu, man nebūtu tāda pacietība, tā ir nedaudz lielāka atšķirība nekā parasti adot,” stāsta Dace Jurka, Mazsalacas Kultūras centra vadītāja. Rasmai Āboltiņai aizejot mūžībā, šīs prasmes nav gluži pazudušas, lai nav daudz sekotāju, bet ir adītājas, kas tās ir apguvuši, jo meistare ar savām zināšanām labprāt dalījās. “Viņa bija dāsna savā dvēselē, viņa dalījās ar to, mēs bieži saskaramies ar meistariem, kas ir ļoti labi, veiksmīgi, bet es jau saprotu, tas ir viņa bizness, ja viņi jau nedalās kādreiz ar tām savām zināšanām, jo katram meistaram jau ir savi noslēpumi, bet Rasma tiešām bija sirds cilvēks,” pauž Gaļina Birkava. Būtisks solis šīs adīšanas tehnikas saglabāšanā ir arī tās iekļaušana Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kas nozīmē gan šīs prasmes aprakstu par vēsturi un gan arī tā dokumentēta video. Tagad tas mums ir ne tikai gods un ne tikai tas, ka mēs esam ierakstīti šai sarakstā, bet tas uzliek mums pienākumus! Mums uzliek ļoti lielus pienākumus, mums ir jāpopularizē, mums ir jāveido meistarklases, mums ir jāvar mācīt, tas ir liels darbs, kas mums stāv priekšā, man ļoti gribas ticēt, ka kāds no jauniešiem arī apgūs šo te prasmi,” atzīst Dace Jurka, Mazsalacas Kultūras centra vadītāja. Te jāpiebilst, ka nākamajā vasarā Mazsalacā paredzēta vērienīga, visas Latvijas cimdu izstāde. Tajā, protams, galvenais akcents būs rakstainajiem dubultcimdiem.