Līvānieši popularizē latgaliešu valodu un tradīcijas скачать в хорошем качестве

Līvānieši popularizē latgaliešu valodu un tradīcijas

Līvānos nu jau 25 gadus darbojas aktīva folkloras kopa „Ceiruleits”, kas dod būtisku ieguldījumu latgaliešu valodas un tradīciju popularizēšanā. Kolektīvā iesaistījušies gan lieli, gan mazi, un tas tikai pierāda, ka cilvēki joprojām tiecas pēc savām saknēm, caur dziesmu un deju apzinoties sevī senču garu. Folkloras kopas „Ceiruleits” vadītāja Anna Kārkle stāsta: „Latgaliešu valodu mēs popularizējam katrā mēģinājumā, jo mēs pamatā dziedam un dancojam mūsu apkārtnē pierakstītos folkloras materiālus. Arī tie bērni, kuri sētā varbūt nerunā latgaliski, šeit „Ceiruleitī” to dara. Dažreiz arī jābūt kā tulkam, jo dažus vārdus bērni šajos laikos arī nesaprot. Tāpat mums notiek arī folkloras darbnīcas, kur mācām latviskos amatus un kulinārijas mantojumu. Gandrīz katru vasaru notiek nometne „Garā pupa”.” „Ceiruleiša” dalībnieki ir pārliecināti – latgaliešu valoda ir jāsargā, no tās nav jākaunas, bet gan jānes tā pasaulē. Māra Rudzāte, kura „Ceiruleitī” darbojas jau 13 gadus, stāsta: „Citos novados mēdz teikt, ka mēs neesam tajā Latvijas gaišajā galā, bet es tam nepiekrītu, jo Latgale ir tāds pats novads kā visi pārējie. Es domāju, tas ir maldīgs uzskats, ka Latgale ir vieni lieli lauki. Es lepojos, ka esmu no Latgales. Man ir draugi, kuri arī piedalās šajā folkloras grupā. Ar viņiem mēs runājam latgaliski. Man nav kauna runāt latgaliski arī citviet. Ja kāds ar mani runā latviski, es viņam atbildu latgaliski, ja vajag, pārtulkoju.” Folkloras kopas dalībnieks Mairis Iesalnieks saka: „Es ikdienā runāju latgaliski. Latgaliešu valoda mūsu sētā vienmēr ir bijusi.” „Ceiruleiša” dalībnieks Edgars Lazdāns stāsta: „Mēs cenšamies iesaistīties dažādos pasākumos, lai popularizētu latgaliešu valodu, lai arī bērni saprastu, cik tas ir jauki un ka tā tomēr ir mūsu vēsture. Nebūs vēstures, nebūs nākotnes.” Arī folkloras kopa „Turki” aktīvi koncertē un piedalās dažādos pasākumos, lai atdzīvinātu latgaliešu valodu un tradīcijas. Kopas vadītāja Terēzija Rubene stāsta: „Mēs turpinām to, ko mūsu senči runāja, ko dziedāja, ko darīja, gan dārzos strādājot, gan dažādus rokdarbus veidojot. Mūsu kolektīvs ir bagāts ar ļoti čaklām rokdarbniecēm, pavārēm un vispār talantīgiem cilvēkiem.” „Turku” vadītāja ir pārliecināta – ar pasākumiem vien nepietiek. Svarīgi ir valodu un paražas izmantot ikdienā: „Pēctecība veidojas ģimenē. Skola, kaut kādi pulciņi – tas viss ir labi, bet svarīgākais ir ģimene. Mani bērni arī runā pārsvarā valsts valodā, bet es viņus visu laiku mēģināju radināt pie tā, lai viņi neaizmirstu latgaliešu valodu.” „Turku” dalībniece Skaidrīte Saulīte ar savu ģimeni runā galvenokārt latgaliski, un tas viņai ir tik pierasts, ka pat citviet ir grūti nerunāt šajā valodā: „Pat tad, kad strādāju Rīgā, bija tā, ka no latviešu valodas vienkārši pārgāju uz latgaliešu valodu. Viena krieviete piegāja un lūdza, lai es pārtulkoju. Latgaliešu valoda vienkārši aizgāja pati no sevis.” Folkloras kopu dalībnieki no sirds lepojas ar savu dzimto pusi un uzskata par savu pienākumu sargāt gan valodu, gan kultūru, gan tradīcijas. Terēzija Rubene saka: „Nedrīkst ļaut izmirt tam, kas ir radīts šajā Dieva pasaulē. Par latgaliešu valodu jau neviens neteica - šogad ieviesīsim tādu valodu. Tā ir jau bijusi, tātad tam ir kaut kāda nozīme.” Skaidrīte Saulīte saka: „Man šķiet, viens rakstnieks skaidri un gaiši pateica vienu ļoti interesantu teikumu: „Ja Latvija zaudēs Latgali, pazudīs visa Latvija.” Un to viņš ir teicis divas reizes.” Gan „Ceiruleiša”, gan „Turku” dalībnieki uzsver, ka būtu nepieciešamas valstiska līmeņa izmaiņas, lai sabiedrība kopumā apzinātos latgaliešu valodas vērtību un nozīmi. Mairis Iesalnieks saka: „Galvenais būtu ieviest valodu tieši pārvaldē, jo valoda būs dzīva, ja to lietos arī ikdienā. Varētu, piemēram, atļaut iesniegt kaut kādus dokumentus latgaliski un tamlīdzīgi.” „Turku” vadītāja ierosina: „Es esmu domājusi par to, ka Latgales teritorijas skolās varētu būt latgaliešu valodas fakultatīvs – kā papildnodarbība.” Gan tas, cik daudz skolēnu ar prieku piedalījās pasākumā, skandējot tautasdziesmas latgaliešu valodā, gan tas, ar kādu degsmi Latgales dziesmas dzied ne vien lielie, bet arī mazie folkloras kopu dalībnieki, rada cerību, ka latgaliešu tradīcijām un valodai ir nākotne. Sandra Paegļkalne