Sibīrijas bērnu salauztie likteņi скачать в хорошем качестве

Sibīrijas bērnu salauztie likteņi

14. jūnijā, pieminot pirms 80 gadiem notikušās deportācijas, visā Latvijā vienlaicīgi notika piemiņas pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām”, kura laikā 119 pašvaldībās tika nolasīti vairāk nekā 15 000 izsūtīto cilvēku vārdi. Daugavpils novadā tika nosaukti 177 deportēto novadnieku vārdi. Šajā dienā piemiņas pasākumi norisinājās visā Daugavpils novadā. Vaboles pagastā pie Skrindu dzimtas muzeja tika iedēstīts bērzs un atklāta piemiņas plāksne, kurā iemūžināti no pagasta izsūtīto 14 cilvēku vārdi, vēlāk nolikti ziedi Mukānu kapos, kur apbedītas represētās Skrindu ģimenes atvases. Par tā laika traģiskajiem notikumiem vēl zina stāstīt viena no izsūtītajām māsām Lidija Skrinda, kurai liktenīgajā dienā bija vien četri gadi. Kalupes pagasta Stūrīšu sādžā “Strēlnieku” mājās 14. jūnijā tika iestādīti pieci rožu krūmi. Četri sarkanie rožu krūmi veltīti tautiešiem, kuru dzīve aprāvās izsūtījumā, bet baltais tiem, kam izdevās atgriezties dzimtenē. Šajās mājās saimnieko Marija Baika, kuras ģimene ar varu tika aizvesta svešumā. Marijai tobrīd bija tikai deviņi gadi. Viņa bija viena no astoņiem bērniem ģimenē, kuras dzīve tika salauzta, vēl tā īsti nesākusies. Gluži kā tajā liktenīgajā dienā pirms 80 gadiem, arī tagad pie mājas krāšņi zied peonijas, ko stādīja Marijas māte. Baiku ģimene nebija bagāta, taču apsaimniekoja vairāk nekā 20 ha zemes un meža, turēja lopus. Iespējams, tas arī bija par iemeslu izvešanai. Marijas tēvs tika arestēts un nosūtīts uz Vjatlagu, kur pēc nepilna gada gāja bojā no smaga darba un bada. Māte ar astoņiem bērniem nonāca Krasnojarskā. Ceļš lopu vagonos ilga vismaz trīs nedēļas, cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti, cieta no bada un slāpēm. Sibīrijā izsūtītos gaidīja bada nāve, cīņa par izdzīvošanu. Mātei bija jāpabaro astoņi bērni un arī pašai jāiztiek, pārdevusi pēdējās drēbes par dažiem kartupeļiem, vasarā vārījusi nātru virumu. Diemžēl bads izrādījās pārāks un laupīja abu jaunāko brālīšu Pētera un Viktora dzīvības. No Latvijas karoga, kas bija slepus paņemts līdzi izsūtījumā, māte uzšuvusi mazuļiem pēdējo drēbju kārtu, ar ko guldīt kapā. No abiem brālīšiem par piemiņu saglabājušās divas koka karotes, ko viņiem Sibīrijā bija izgrebis vecākais brālis Onufrijs. No kuplās ģimenes dzimtenē atgriezās tikai pieci bērni. Ilgu laiku visi dzīvoja pirtiņā, līdz brālis uzcēlis māju. Arī Latvijā neklājās vieglāk, priekšā bija smags darbs kolhozā un cīņa par izdzīvošanu. Taču bijuši laimīgi, ka beidzot ir mājās. Marija Baika nespēj saprast tautiešus, kas mūsdienās labprātīgi dodas svešumā, jo uzskata, ka lielākā bagātība ir būt pašiem savā zemē.