Vai mākslā vajadzīga propaganda, kad pakausī elpo autoritārs kaimiņš? скачать в хорошем качестве

Vai mākslā vajadzīga propaganda, kad pakausī elpo autoritārs kaimiņš?

Raidījums "Meistars Knehts" šomēnes meklē atbildes, kas ir propaganda kultūrā un tās iedarbībā uz sabiedrību, un vai nepieciešams tajā investēt, lai pretotos autoritāru valstu izvērstajai propagandai.  Mūsu sarunbiedri: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece un Vidzemes Augstskolas asociētā profesore, politoloģe Ieva Bērziņa kinorežisors Dzintars Dreibergs vēsturnieks Kārlis Sils reklāmas speciālists Raimonds Platacis Raidījuma sākumā viešam skaidrību, ko saprotam ar vārdu "propaganda" un vai uz šo jēdzienu mūsdienās vispār vairs iespējams uztvert bez negatīvas pieskaņas?  "Man liekas, ka ir vārdi, kas cauri gadiem maina savu nozīmi. Un pat, ja oriģināli propaganda ir domāta visvisādos virzienos, tad šobrīd tai ir ļoti konkrēta pieskaņa. Manuprāt, propaganda vienmēr ir ar sliktu nozīmi," uzskata kinorežisors Dzintars Dreibergs. Tam piekrīt arī politoloģe Ieva Bērziņa, kura daudz pētījusi patriotisma un stratēģiskās komunikācijas jautājumus. "Šī negatīvā konotācija ir iegūta lielākoties Otrā Pasaules kara laikā. Jo pirms tam, piemēram, Edvards Berneiss [saukts par "sabiedrisko attiecību tēvu", grāmatas "Propaganda" (1928) autors – red.] 20. – 30. gados lieto propagandas jēdzienu kā absolūti normālu, nepieciešamu lietu demokrātijai, jo lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgs, lai sabiedrība tos atbalsta." Vēsturnieks Kārlis Sils, kurš doktora disertāciju rakstījis par vienotas tautas jēdzienu un tā attīstību Kārļa Ulmaņa autoritārajā režīmā, papildina Ievu Bērziņu: "Starpkaru periodā Latvijā ir gan tīru dzīvokļu propagandas nedēļa, gan bērnu higiēnas propagandas nedēļa un tā tālāk. Tobrīd propagandas jēdzienam nav šīs negatīvās konotācijas. Vēlāk viena daļa kļūst par sabiedriskajām attiecībām, otra – parādās precīzāki jēdzieni, kā dezinformācija, informācijas karš, kas niansētāk apzīmē daļas no tā, ko 20. gados visi vienkārši sauca par propagandu." Pētnieki norāda – ietekmēt iedzīvotāju viedokli un uzskatus, lai efektīvāk panāktu savus politiskos un militāros mērķus, vēlas gan demokrātiskas, gan autoritāras un totalitāras valstis. Vai tas ir slikti – to izšķir mērķis un vērtību sistēma. "Man šķiet, ka nonivelēt propagandu līdz meliem arī nebūtu pareizi," saka reklāmas speciālists Raimonds Platacis. "Tas vairāk ir tāds ļoti precīzs konteksta un cilvēcisko izvēļu rāmējums. Ir kaut kāda kanva, ārpus kuras viss skaitās nepareizs. Manuprāt, propaganda kā jēdziens parādās tad, kad ir dažādi karogi. Un, atkarībā no tā, zem kura karoga esam, tā mēs to arī saucam." Enciklopēdija "Britannica" propagandu definē kā "sistemātiskus centienus manipulēt ar citu cilvēku pārliecībām, attieksmēm un rīcību caur dažādu simbolu (vārdi, mūzika, pieminekļi, plakāti, monētas utt.) lietojumu." Definīcijas autori norāda, ka propagandu no izglītošanas atšķir selektīvā informācijas atlase un manipulācija. Kad esam vienojušies par to, ka propagandas jēdzienu teorētiskā un emocionālā plāksnē uztveram dažādi, turpinām sarunu par to, kā tad organizēt sabiedrisko domu, lai vairotu mūsu valsts iedzīvotāju patriotismu, spēju novērtēt demokrātiju un vēlmi aizstāvēt savu zemi?  Dzintars Dreibergs dalās savā pieredzē, pašlaik studējot Latvijas mākslu augstskolu kopīgajā profesionālajā doktorantūrā un pētot kino nozares reakciju uz kara tuvumu. "Tur, kur ir autoritāri režīmi, tie noreaģē ļoti ātri un saprot, ko var iesākt ar propagandas kino, lai ļoti strauji mainītu cilvēku viedokli par to, cik viņiem ir jāaizstāv sava valsts, par ko iestāties un kāpēc mirt. Demokrātiskām valstīm tas ir daudz lēnāks process, un bieži vien ļoti kapitālisma ietekmēts, jo tu negribi zaudēt tirgus. Un ir daži indivīdi, kas pret to sitas," saka filmu "Dvēseļu putenis" un "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisors. Viņaprāt, Latvijā ilgstoši trūcis mērķtiecīga darba, tai skaitā kultūras laukā, lai pārliecinātu cilvēkus palikt Latvijā un, ja nepieciešams, to aizstāvēt: "Pirmkārt, ir vajadzīgas šādas sarunas. Otrkārt, ir valstiski jāsaprot, kas strādā. Manā gadījumā tas ir kino, jo tas uzrunā ļoti plašas ļaužu masas." Raidījumā runājam arī par Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības izvērsto propagandu 20. gadsimta 30. gados, lai radītu latviskāku kultūru, mazinātu sabiedrības sašķeltību un uzrunātu pierobežā dzīvojošos, ko detalizēti apraksta vēsturnieks Kārlis Sils. Apspriežam sekmes ar pierobežas iedzīvotāju aizsniegšanu mūsdienās. "Mēs tiešām izjūtam Rīgas un pārējās Latvijas atstatumu," atzīst Rēzeknē dzīvojošais reklāmas speciālists Raimonds Platacis, kurš strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. "Bet, piemēram, LSM Latgales studija, kas tagad sākusi strādāt - to vajadzēja izdarīt jau daudz ātrāk, un tas ir jūtams uzreiz ar pirmo dienu, kā sociālo tīklu saturs ir papildinājies ar būtiskām, kvalitatīvām, vienībām, kas tiek radītas tepat, uz vietas. (..) Ja mums no Krievijas spiež pāri robežai, mums ir jāspiež pretī!" uzsver Platacis. "Mēs kā Latgale esam tas buferis, kas paņems to triecienu uz sevi, ja tāds notiks. Bet mēs negriba...