DZIMTENE SAUC. KĀZAS ALSUNGĀ (1935) 1/5 скачать в хорошем качестве

DZIMTENE SAUC. KĀZAS ALSUNGĀ (1935) 1/5

DZIMTENE SAUC. KĀZAS ALSUNGĀ (1935) [1/5] Filmas pirmizrāde notika 1935.gada 18.novembrī kinoteātrī "Palladium". Vienlaicīgi Rīgā tika atklāts Brīvības piemineklis. Kinolentes režisors ir Aleksandrs Rusteiķis, filmu "Indrāni" (1928), "Lāčplēsis" (1930), "Tā zeme ir mūsu. Latgale" (1930) un "Latviešu kāzas Nīcā" (1931) autors. Scenārija autors Vilis Lācis. Filmā "Dzimtene sauc" ir trīs galvenie varoņi līgavainis, līgava un Alsungas suitu sievas, kas darbojas etnogrāfiskā stilā ieturētā kāzu uzvedumā. Masu skatos darbojās visa suitu novada (Alsungas, Basu, Jūrkalnes, Gudenieku) ļaudis. Galvenās lomas spēlē Mirdza Zīlava un Kārlis Pabriks. Šī filma ir unikāla arī ar to, ka tai Alsungā ir izveidota tūristu taka pa filmas uzņemšanas vietām. Filmas radīšana Alsungā ir ne vien izcila suitu kultūras vēstures lappuse, bet arī lielisks pagastu dziedātāju sadarbības paraugs. Skaņu filma „Dzimtene sauc (otrs nosaukums „Kāzas Alsungā) ir Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas pārvaldes pasūtījums. Speciāls izdevums vēstī: „Viļa Lāča scenārijs. A. Rusteiķa režija. Profesora K. Strauberga etnogrāfiskā vadība. Jāņa Vītoliņa mūzika Radiofona orķestra izpildījumā. Uzņēmis J. Sīlis. Administrators E. Zebrovskis. Valsts elektriskās fabrikas tehniskā iekārta un skaņas ieraksta sistēma. Kopš 1935. gada 1. jūlija viss Alsungas novads Alsungas, Jūrkalnes, Gudenieku un Basu pagasti dzīvoja dalītu dzīvi. Vasaras lauku darbi suitiem mijās ar visai neparastiem uzdevumiem: suiti bija kļuvuši filmaktieri, jo viņu novadā visu jūliju un augustu uzņēma mūsu skaņu filmu „Dzimtene sauc. Var teikt viss klusais novads bija sacelts kājās, jo vairāki automobiļi ar trupas dalībniekiem un filmēšanas ierīcēm ik dienas ieradās gan vienā, gan otrā vietā un apmetās savās darba nometnēs kā saulē un vējā iedegušu čigānu bars. Te tas redzams stāvajos jūras krastos, kur nemierīgie vēji un ūdeņi izgrauzuši augstas smilšu kraujas, te ziedošā pļavā, kur pļāvēju rindas jau līčos gāž smagus vālus, te senā īpatnā lauku pagalmā, kur vēl atrodama aizjumta vindas aka un vecās kūtiņas palievenī var redzēt tīnes, grozus, pūralādes. Daļa trupas dalībnieku ģērbušies suitu spilgti krāsainajos tērpos, un, kad viņi dienas laikā grimējas kā pirms teātra izrādes, tad lauku mātēm un meitām vienmēr liels brīnums un interese par šo pārdrošo skaistuma kopšanu. Pāris reizes nedēļā arī no tālākas apkaimes ierodas dalībnieces un dalībnieki dziedātājas un dancotājas, spēlmaņi un ķekatnieki, tad Strenceļu gravā, kur savām speciālām, uz ātru roku pagatavotām celtnēm ir itkā maza Holivuda skan stundām ilgi drusku vienmuļi, bet toties tekstu krājumi ir neizsīkstoši gan jautri, gan draiski, gan nerātni. Līgavas radinieces panāksnieces pārstāv Gudenieku dziedātājas. Alsundznieki ir brūtgāna radinieki vedēji. Notiek varens dziesmu karš. Lūk, ko savās atmiņās par šo laiku raksta līgavas lomas tēlotāja, bijusī Nacionālā teātra aktrise Milda Zīlava no Kanādas: „Es meklēju un mēģinu ko atrast savās vecuma izdzēstās atmiņās , un viss, ko varu uztaustīt, ir krāšņa vasara Alsungas skaistajā apvidū un Alsungas neaizmirstamie ļaudis, ar kuriem nācās iepazīties un satuvoties, uzņemot etnogrāfisko filmu. Režisoru Rusteiķi atceroties, mana atmiņa zīmē ļoti labu, laipnu cilvēku, kas deg par darba labu izdošanos, vienmēr ar visiem pieiedams ar iecietību un saprašanu. Alsunga mani pārņēma savā varā ar to īpatnējo, tikai tai vienīgajai piemītošo savdabību, tik atšķirīgajai no citiem novadiem ar savām paražām un ieradumiem. Info avots: Skaidrīte Daugule - „Gudenieku tautiskās dziedāšanas tradīcijas, 1994, apgāds „Preses nams